Līgas Uzulnieces intervija, Aizkraukles novada laikrakstam "Staburags", publicēta 15.12.2017.
   Raksta autore, Staburags žurnāliste Elita Brovacka

Uz sava īstā ceļa
    “Dzīvē ir jāmāk lasīt ceļazīmes, un es to lēnā garā esmu iemācījusies,” atklāj Līga Uzulniece.
    “Mana alga ir cilvēku smaids,” saka bijusī aizkraukliete Līga Uzulniece. Saistībā ar viņas dibinātās biedrības “NSUS” (No sirds uz sirdi) labajiem darbiem Līgas vārds izskanējis visā Latvijā un arī ārpus tās. Tiekamies biedrības birojā Ķekavā, kur pilns ar daudzām dāvanu kastēm. Starp tām viņa šķiet tik trausla, un grūti noticēt, ka šī jaunā sieviete spējusi panākt un izdarīt tik daudz. Atbildi pasaka viņa pati: “Ja mani nelaiž pa durvīm, kāpju pa logu, ja tur nelaiž, lienu pa skursteni un vēl tad meklēju variantus. Ja vajag, varu izlauzt arī sienu!”
Elita Brovacka  

Dzimusi 1975. gada 12. augustā Aizkrauklē.
Labdarības biedrības “NSUS” (No sirds uz sirdi) dibinātāja un vienīgā darbiniece. (mājaslapa: www.nsus.lv)
20 gadus strādājusi jomās, kas saistītas ar mazo un vidējo uzņēmumu administrēšanu, projektu vadīšanu. Vairākus gadus strādājusi arī uzņēmumā “Krauklītis” Aizkrauklē.
18 gadus darbojas sociālajā jomā.
Ar Līgu esam tikušās tikai vienu reizi. Taču tā pašsaprotami viena otru uzrunājam ar “tu”. Ar viņu sarunāties ir viegli, kā ar savējo.

Labestība mantojumā
— Vai sen darbojies labdarībā?
— Tas aizsākās jau 2000. gadā, tā pamatīgāk sāku darboties 2014. gada nogalē, bet oficiāli biedrība dibināta 2015. gada janvārī. 2016. gada nogalē aizgāju no darba lielā un stabilā uzņēmumā. Sapratu, ka tā vieta nav mana un ka jābeidz meklēt sevi sfērās, kurās nejūtos labi. Nolēmu visu savu pieredzi projektu vadībā, grāmatvedībā, lietvedībā, juridiskajās lietās un dizainā ieguldīt biedrībā. Nevienu ārpakalpojumu biedrībai nepērku, visu daru pati. Vienīgi maksāju par telefonu un internetu, pērku degvielu un apmaksāju biroja telpas.

— Kam dzīvē jānotiek, lai no labi apmaksāta darba mestos jomā, kur neko nepelnīsi?
— Dzīvē kādreiz jānonāk uz sava īstā ceļa. Visu laiku esmu strādājusi kāda cita labā, arī man pašai bijuši nelieli privātuzņēmumi, bet visu laiku esmu bijusi komercdarbības vidē. Uzņēmumos kaut kā sanācis, ka esmu bijusi gluži vai bosa labā roka. Vadītāji man uzticējās. Atceros kādu gadījumu: priekšnieks zvana un jautā, vai esmu birojā. Kad atbildu, ka esmu, viņš nosaka: “Tad es esmu mierīgs, jo zinu, ka viss notiks!” Uzņēmumos vienmēr esmu nokļuvusi brīdī, kad tur jāsakārto kaut kāda sistēma, un man patīk šis process — radīt. Kad esmu visu sakārtojusi, pēc vairākiem gadiem mainu darbu, jo savu izaugsmi tur vairs neredzu. Man ir gandarījums, ka mana ieviestā sistēma uzņēmumā darbojas arī pēc tam, cilvēki to saprot un neizjauc. Tātad savu misiju esmu veikusi.
Kādā brīdī sapratu, ka mana īstā niša ir labdarība. Šī ir joma, kuru manā ģimenē pārņēmušas paaudzes — mana omīte strādāja Gārsenes pansionātā, mamma 43 gadus nostrādāja “ātrās palīdzības” dienestā Aizkrauklē. Viņu darbs bijis saistīts ar palīdzēšanu cilvēkiem, un arī es jau no bērna kājas esmu tajā.

Vislielākā vērtība
— Kā cilvēki sociālajās iestādes tevi uzņem?
— Bērni parasti ir priecīgi, viņos nav nomāktības. Vecie ļaudis aprūpes namos ir nomākti, un svarīgāk par dāvanām ir ar viņiem vienkārši parunāt. Pēc stundas sarunas cilvēks kļūst smaidīs un priecīgs, un šis mirklis man ir vislielākā vērtība. Šajā darbā izjūtu ļoti lielu atgriezenisko saiti, gandarījumu par paveikto.

— Vai tas, ka bieži esi vietās, kur cilvēki maz smaida, tevi pašu neiztukšo?
— Jā, baterijas visiem ir jāuzlādē... Atceros, kā pirms 17 gadiem pirmo reizi braucu uz bērnunamu “Līkumi”, tagad tie ir “Saulstari”. Tobrīd strādāju uzņēmumā “Krauklītis”, un iekšējā balss teica, ka man kaut kas labs jāizdara. Palūdzu direktoram Arvim Voicehovičam, lai atvēl poligrāfijas preces, kuras neder pārdošanai, un vedu tās bērniem. Kad pirmo reizi iegāju šajā iestādē, drebēju un raudāju. Šķita, ka bērns katrā pieaugušajā, kurš ienāk šajā namā, meklē savu mammu. Tur tiešām bija smagi. Taču ar gadiem sapratu, ka mana raudāšana un līdzi čīkstēšana nevienam nelīdz, un es to negribu darīt. Sapratu, ka man jāsāk motivēt šos cilvēkus. Būt ar viņiem kopā, runāties, un panākt, ka, braucot prom, viņi visi smaida. Cilvēki aprūpes centros ir dažādi — veci, slimi, ar garīga rakstura problēmām. Es neredzu viņu trūkumus, jo man viņi visi ir cilvēki. Es redzu, ka viņi ir atvērti, viņiem ir, ko stāstīt. Un man patīk redzēt, kā viņi atplaukst. Aizvedu uz centru kanisterapijas (dziedināšana saskarsmē ar speciāli piemeklētiem un apmācītiem suņiem —  aut.) suņus, un redzu, kā atveras pat noslēgtie un skarbie vīri. Bijis tā, ka man savu dzīvesstāstu uztic sieviete, kura ar ārpasauli bija izveidojusi mūri, nevienu nelaida sev klāt. Pēc stundu ilgas sarunas viņa smaidīja.

— Tev piemīt kādas īpašas spējas?
— Nē, tikai dzīvē ir jāmāk lasīt ceļazīmes, un es to lēnā garā esmu iemācījusies. Vados pēc intuīcijas — gan tiekoties ar cilvēkiem, gan vadot biedrību. Un esmu gatava atteikt sadarbību jebkuram, ja jutīšu, ka kaut kas manī protestē pret to, pat ja šis cilvēks man dotu miljonu. Ir bijuši gadījumi, kad esmu atteikusi. Manas iekšējās sajūtas visu pasaka priekšā, un es tām uzticos.
Atkal zvana tālrunis (tas mūsu sarunas laikā notiek vairākkārt), un Līga pacietīgi stāsta, vai kādu lietu drīkst likt dāvanā senioram. “Smaržas drīkst vieglas. Nē, neņemiet ārā, ja jau tās tik ļoti patika jūsu vecmāmiņai,” zvanītājai saka Līga. Viņa beidz sarunu un pasmaida: “Līdzīgi stāstu daudzreiz dienā, mans telefons zvana gandrīz nepārtraukti. Es nevaru cilvēkam likt gaidīt, jo tad radīsies haoss,” man saka viņa.

Vienīgais kritērijs — sagādāt prieku
— Pastāsti, kā tu organizē labdarības akcijas!
— Zini, man bieži saka: Līga, piecās minūtēs pastāsti, kas tu esi un ko tu dari! Tad atbildu: “Piecu minūšu man nav, varu pastāstīt, ja vari klausīties stundu.” Šis zvans bija par Ziemassvētku vecīša darbnīcu. Patlaban biedrībā atvērti 25 projekti. Daļa no tiem ir virtuāli, viens no tiem ir populārais “Eņģeļu pasts”, kurā cilvēki raksta vēstules senioriem. Tāpat projekts “Arī vecie cilvēki sapņo”, kurā labdari izpilda senioru vēlmes un dāvina to, ko viņi grib saņemt. Tas notiek tā: aprūpes nami, pansionāti, veco ļaužu mītnes iesniedz sarakstus, es publicēju cilvēka iniciāļus un sapnīti, un cilvēki piesakās, kura vēlmi izpildīs. Dāvanas netiek sūtītas uz manu biroju, es tikai administrēju. Mana sistēma nav automatizēta, pati rakstu mājaslapā klāt, kurš cilvēks gatavos dāvanu, bet viņš pats to nosūta saņēmējam. Savukārt Ziemassvētku vecīša darbnīca ir tas, ko redzi šobrīd — dāvanu kastes, kuras nonāks pie adresātiem. Šogad gatavojām praktiskas dāvanas — ir noteikta izmēra kaste, mājaslapā publicēts vesels saraksts, ko tajā varētu likt iekšā. Dāvinātājs pats pēc sava budžeta iespējām izvēlas sagatavot dāvanu, to nogādā biedrībā. Pārbaudu, vai kaut kas nav izlijis, sabojāts, lai saņēmējam nebūtu vilšanās. Sakrāju dāvanas visam centram un tad tās nogādāju. Šogad biedrībā sagatavotas vairāk nekā 1200 dāvanas. Pirmajā gadā tās bija tikai 65, pērn — jau 500 dāvanu kastes, tā ka strauji augam.

— Pērn vedi dāvanas arī Daudzeses pagasta ļaudīm.
— Daudzus šīs puses cilvēkus zinu, un tāpēc gribēju viņus iepriecināt. Vēlāk gan saņēmu dažus pārmetumus: kāpēc tam vai šim? Gribu pateikt, ka te nav runa par naudasmakiem, bet gan par uzmanību cilvēkiem. Jebkuram cilvēkam ir sirsniņa, un viņš grib prieku. Man vienalga, vai viņa dēls vai meita strādā lielā uzņēmumā un pelna tūkstošus. Es vienkārši braucu viņam sagādāt prieku! Viss! Citu kritēriju man nav. Mēs taču nezinām, cik konkrētais cilvēks jūtas vientuļš, kas viņam darās sirsniņā. Es cenšos iepriecināt visus, kam vajadzīga motivācija, un viena no kategorijām ir vecie ļaudis, jo tā diemžēl nav tā bagātākā un turīgākā sabiedrības daļa. Vairāk no cilvēkiem saņēmu patiesu paldies. Arī šogad man ir koordinatori vairākās pilsētās, kas apzina un iesaka ģimenes un bērnus, kam vajadzētu dāvaniņas, tā ka prieks tiek ne tikai senioriem.

— Tu savā ikdienā saņem ne tikai pateicību?
— Saņemu visu, bet, paldies Dievam, lieli brāzieni pār manu galvu nenāk. Esmu ieguldījusi milzīgu skaidrošanas darbu, un ļoti priecājos, ka cilvēki man uzticas. Cenšos dāvinātājiem parādīt, kur dāvinātais nokļūst. Arī pēc savas pieredzes varu teikt, ka bieži, ieliekot naudu ziedojumu kastē, esmu domājusi, kur tā nonāk. Manos projektos cilvēks redz, kam konkrēti gatavo dāvanu, turklāt es pati darbojos, koordinēju un vedu, vēlāk publicēju bildes, video un aprakstus. Taisu gada pārskatus, kuri ir publiski. Šo savu vajadzību — kur tas viss nonāk? — cenšos iedot arī cilvēkiem, kuri ziedo. Prieks, ka atbalstītāju ir daudz, piemēram, “Eņģeļu pastā” ir ap septiņi tūkstoši sekotāju no visas pasaules. Pērn saskaitīju, ka labdarības projektos iesaistījās cilvēki no 25 valstīm. Latvieši ir daudzās valstīs, viņi padod ziņu tālāk, un cilvēki atsaucas.

Tikšanās ar eņģeli
— Kur smelies idejas saviem projektiem?
— Piemēram, ideja par “Eņģeļu pastu” radās, kopā ar mammu dzerot tēju. Spriedām, ko noorganizēt priecīgu, bet ērtu un lētu. Ar roku rakstīta vēstule taču sagādā prieku, turklāt seniori jau lielākoties nelieto internetu, tāpēc nolēmām — būs vēstules senioriem! Kad pagājušā gada septembrī izsludināju šo ideju, domāju: gan jau daži desmiti ieinteresēsies. Piecās dienās šai vietnei bija 120 tūkstoši apmeklētāju! Tajā gadumijā Latvijā ienāca septiņi tūkstoši vēstuļu! Todien, dzerot tēju, par tādu atsaucību pat iedomāties nevarēju.

— Atceros to veco sieviņu Daudzesē, kura glāstīja no svešiem cilvēkiem saņemtās vēstules un bija tik priecīga…
— Nu, redzi! Cilvēka patiesās sajūtas — man nekas vairāk nav vajadzīgs! Starp citu, šajā projektā kāda meitene atrada savu vecvecmāmiņu. Bija ģimenes peripetijas un nesaskaņas, meitene dzīvoja ārvalstīs un nezināja, kur omīte palikusi. Meitene atrada viņu pansionātā, uzrakstīja vēstuli un aizbrauca ciemos. Vēlāk atsūtīja man savu kopbildi. Šādi stāsti jau vien rada sajūtu: bija vērts!

— Aizvedot dāvanas, tev bijušas tikšanās, par kurām vēl ilgi jādomā?
— Tāda bija satikšanās ar Balto eņģeli “Dzeguzītē” Iršos. Aizvedu turp dāvaniņas —  saldumu paciņas, siltas čībiņas un cimdiņus. Atvēru durvis, bet tur priekšā stāv Eņģelis! Kundze ar baltiem, sirmiem matiem, tik skaista! Viņu ieraugot, man apstājās laiks… Kazimirina smaidīja tik gaiši. Kaut kas tāds no tā cilvēka staroja! Es nevaru izstāstīt tās emocijas… (Līga nespēj valdīt asaras. Emocionāli stāsta, un pēc brīža pasmaida: “Arī tu raudi!”) “Dzeguzītē” vēlāk satiku vēl kādu tikpat mīļu kundzi, viņu sauca Hermīne. Šogad viņa savu dāvaniņu vairs nesagaidīja… Šādi cilvēki liek pārdomāt dzīvi, un tā ir mana alga.

Darbs bez algas
— Samaksu naudā par savu darbu tu nesaņem?
— Nē! Sākumā man bija maizes darbs un, saņemot savu algu, daļu novirzīju labdarībai, tobrīd par visu maksāju pati. Pārdevu savu īpašumu, labdarībā esmu ieguldījusi daudz līdzekļu. Nauda reiz beidzas, un tagad biroja izdevumiem cenšas ziedot labvēļi. Kad eju pie uzņēmēja lūgt palīdzību, zini, ko viņi vispirms man pajautā? Ja tev būtu savi desmit tūkstoši, vai tu trīs no tiem ieguldītu savā idejā? Vai tu tai tici? Tad varu atbildēt: jā, jo esmu tur ielikusi visu savu naudu! Tagad esmu ceļā arī uz algu. Biju Labklājības ministrijā, un mums bija saruna par to, ka varētu kļūt par sociālo uzņēmēju.

— Vai tevi reizēm nepārņem sajūta, ka vajag visam atmest ar roku?
— Tu nespēj iedomāties, cik bieži šī sajūta piezogas! Kad izgāju no kabineta Labklājības ministrijā, domāju: kam man to vajag, es negribu tā cīnīties par svešiem cilvēkiem! Atnācu mājās un sev teicu: “Gribi, Līga, gribi!” Atkal atskan zvans, un viss turpinās. Man bieži birst asaras, un bieži jādomā, kā sev nopirkt maizi. Jebkuras labdarības organizācijas, kurai nav savas stabilas aizmugures, vadītājs teiks tāpat kā es — rokas nolaižas bieži. Un arī labdarības jomā diemžēl valda kaut kāda mistiska konkurence, negācijas, bet es tajā visā vienkārši nepiedalos. Un aizvien esmu priecīga darīt šo savu sirdsdarbu. Esmu laimīgāka, nekā divdesmit gadu strādājot citu labā. Arī ar brāli norunājām: ja cilvēks dara to, kas viņam patīk, viņš ir laimīgākais no laimīgākajiem. Manā gadījumā hobijs savienojies ar darbu, tikai tas vēl nav nostājies tādā pozīcijā, ka tajā varu nopelnīt arī maizi.

Uz ceļa, kur nedrīkst padoties
— Līdz šim tava lielākā atbalstītāja bija mamma?
— Mamma un brālis. Ar brāli kopā dibinājām biedrību, jo tajā jābūt vismaz diviem. Mamma un brālis allaž bijusi mana stiprā un nesaraujamā trīsvienība — ja viens krīt, otrs palīdz piecelties. Tētis aizgāja bojā autoavārijā, kad mācījos 2. klasē. Viņš bija tālbraucējs, agri no rīta izbrauca no mājām, un pēc kāda laika mammai zvanīja, ka Novopolockā ceļa līkumā notikusi smaga avārija. Septiņas dienas viņš bija reanimācijā, mammu pie viņa pat nelaida. Šajā mirklī dzīve nolika mani uz ceļa, uz kura nedrīkst padoties. Mamma strādāja, man bija jāparūpējas par mazāko brāli.

    Jā, mamma bija mans lielākais balsts, bet viņas vairs nav. Viņai bija 65 gadi. Viņai bija vēzis. Mamma nomira augustā, divas dienas pirms manas dzimšanas dienas…. Atceros to 2015. gada lietaino novembra dienu, kopš kuras man kļuva grūtāk elpot…. Mamma piezvanīja un ilgi klusēja. Viņa bija uzzinājusi diagnozi un nespēja izteikt to vārdu. Mana pasaule pilnībā sabruka. Mamma, būdama mediķe, uzreiz aizdomājās par sliktāko. Viņa allaž bija reāla, un viņai nebija rožainu ilūziju. Pāris mēnešu ļoti kreņķējāmies, bet tad vienā dienā nolēmām: vairs nerunāsim par slimību, nebarosim to! Turpināsim dzīvot un nemainīsim nevienu plānu! Mamma aizliedza man atcelt kādu biedrības pasākumu un paziņoja, ka būs dusmīga, ja sēdēšu viņai klāt. Nākamajā dienā pēc mammas pirmās operācijas braucu uz aprūpes centru “Dzeguzīte”. Viņa neļāva man apstāties, jo zināja, ka man tas ir svarīgi. Šī divu gadu ilgā cīņa man lika pārdomāt dzīves vērtības, es ļoti mainījos. Nonākot tādā situācijā, tik daudzas dzīves problēmas sāk šķist tik smieklīgas, tik mazsvarīgas. Katrs rīts tev ir priecīgs tāpēc, ka mamma ir atvērusi acis, ka viņa runā… (Pār Līgas vaigiem rit asaras.) Tu sēdi blakus savam vismīļākajam cilvēkam, viņš mokās sāpēs, un tu nevari palīdzēt… Atbrauc “ātrie”, sapotē, bet sāpes tāpat nepāriet. Mana mamma bija ļoti izturīga, no neciešamajām sāpēm viņa tupēja uz ceļiem istabas vidū un vaidēja. Mēs abas nedēļām nebijām gulējušas. To sapratīs tikai cilvēki, kas ar to saskārušies… Šķita, ka mammai kļūst labāk, bet tad četru dienu laikā viņa izdzisa… Un man radās viedoklis, ka ķīmijterapija neārstē, bet nogalina. Es tai neticu, tā ir naudas industrija, vienkārši mašinērija, kurā nedomā par cilvēkiem.
    Vēlos pateikt milzīgu paldies savai mīļajai mammai, pēc kuras ļoti skumstu. Arī brālim par to atbalstu, ko viņš man sniedzis un joprojām sniedz. Tas man ir ļoti svarīgi un ļauj nepadoties, kad ir ļoti grūti.

— Tavā dzīvē bijis daudz smagu brīžu…
— Savulaik brīdī, kad šķīros, man tas likās tik traģisks brīdis, it kā zeme zem kājām atvērtos. Tad šķita — kā es vispār izdzīvošu? Tikai pēc gadiem saproti, ka tās nav beigas, bet gan normāls kaut kā cita sākums. Aizvien esmu dzīva, un man nekas nekaiš. (Iesmejas.) Tobrīd radikāli mainīju dzīvi, no Aizkraukles pārcēlos uz Rīgu. Un sāku domāt plašāk.

Iekāpt cilvēcīgajā
— Kāda esi pēc rakstura?
— Esmu dzirdējusi, ka esmu vēsa un nepieejama, taču savā būtībā tāda neesmu. Drīzāk esmu pārāk emocionāla, manī vairāk valda sirds un emocijas. Cilvēki, kas mani redzējuši lietišķās sarunās, gan teikuši: tu tur tā pateici! Jā, es varu būt stingra, bet šajos gados, kopš darbojos labdarībā, esmu iemācījusies no lietišķās vides iekāpt cilvēcīgajā. Savulaik biju strikta un spītīga, vienkārši pateicu: nē, es to nedarīšu, un viss! Ar gadiem klāt nākuši argumenti, kāpēc to nedarīšu. Turklāt tagad esmu iemācījusies pirmajā mirklī paklusēt, un pēc tam padomāt un paņemt sev to, kas tajā brīdī ir svarīgs. Mācos uzklausīt viedokli, nevis uzreiz nocirst. Cilvēku maina apstākļi, gadi, notikumi, cilvēki, bet pašos pamatos jau viņš nemainās. Mani atslēgas vārdi ir un paliek: mērķtiecība, apņēmība, neatlaidība, ambīcijas, misija, intuīcija, prāts, sirds. Varu raudāt mājās spilvenā, bet esmu cilvēks, kurš nepadodas. Ja mani nelaiž pa durvīm, kāpju pa logu, ja tur nelaiž, lienu pa skursteni un vēl tad meklēju variantus. Ja vajag, varu izlauzt arī sienu! (Iesmejas.) Pēc horoskopa esmu Lauva, un arī mamma bieži teica: mūsu lauviņu aiz ūsām neraustiet!

Atvērt daudzas durvis
— Kas tev vajadzīgs, lai “uzlādētu savas baterijas”?
— Ja godīgi, man pat nesanāk regulāri tās uzlādēt. Labsajūtai man būtu vajadzīga masāža. Man vajag, lai kāds par mani parūpējas, jo es visu laiku rūpējos par kādu citu. Man patīk pastaigas ārā un patīk skatīties iemīļotās filmas. Tā varu atslēgties, kaut  filmu redzu jau desmito reizi. Labprāt aizbrauktu kādā ceļojumā, kaut uz Angliju, kur man ir sadarbības partneri. Man patiktu ik pa laikam atpūsties ārpus Latvijas, bet patlaban nevaru to atļauties.

— Zinu, ka esi pieteikta arī “Latvijas lepnuma” nominācijai. Ko tev tas nozīmē?
— Cilvēki šai balvai mani piesaka jau otro gadu, bet laikam vēl neesmu to nopelnījusi. Šī cilvēku atzinība, tāpat kā smaidi un labi vārdi, man ir svarīgi. Apzinos, ka pieteikums “Latvijas lepnumam” ir patīkams mana sirdsdarba novērtējums, taču man nav svarīgi turēt rokās šo balvu. Tajā pašā laikā nenoliegšu, ka tā būtu lieliska atpazīstamība, kas ļautu man atvērt tās durvis, ka līdz šim nav vērušās.

— Tev ir plāni nākotnei?
— Savu nākotni neplānoju gadiem uz priekšu. Taču gribētu, lai mana biedrību augtu, lai tajā būtu iespēja strādāt vairākiem cilvēkiem. Tāpat gribētos, lai labdarības jomā mazinātos patlaban manāmā tendence — dalīt cilvēkiem zivis, nevis iedot makšķeri, lai pats tās noķer. Arī es pirms brīža vēl dalīju zivis: ņem pārtiku, drēbes, te viss ir! Tagad spriežu citādāk. Saistībā ar šo apņemšanos nākamā gada sākumā atvēršu interneta bodīti, kurā par ziedojumiem tirgosim lietas, kuras darinājuši aprūpes centros dzīvojošie cilvēki ar īpašām vajadzībām. Labklājības ministrijā arī pastāstīju par šo projektu. Man ir daudz iesāktu plānu, bet tie visi saistīti ar citiem. Ar labumu cilvēkiem.

Līgas stāsts par Balto Eņģeli (25.01.2015.)
    Kāda ziemas pēcpusdiena, balts ceļš… Aiz mašīnas loga sniegoti lauki, apsnidzis egļu mežs, mājiņas baltiem sniegotiem jumtiem, klusums. Sniega pārslas sitas logā, izkūst un noripo kā asaras pār vaigu… Un atkal ceļš…. Ceļš pie Eņģeļa… Pie Eņģeļa — Kazimirinas.
Un tad atveras durvis, un no puķu istabiņas man pretī raugās Eņģeļa acis un smaids. Manā priekšā stāv kundze, kura tikko nosvinējusi 96. ziemu. Viņa, atbalstījusies uz staiguļa, stāv stalta savā vecumā. Mugurā melna, svinīga kleita ar baltu apkaklīti, baltiem matiem kā sniegs. Un tā baltā, garā pērļu kaklarota…. Tik šarmanti!

    Kādu mirkli raugos viņas sejā. Sejā, kuru klāj dzīves stāsts — grumbas. Izteiksmīgās grumbas stāsta par priekiem, vilšanos, lepnumu, pārsteigumiem, mīlestību, pārdzīvojumiem viņas cienīgajā mūžā. Par dvēseles piedzīvoto.

    Kaut kāds neredzams spēks man liek pie viņas aizkavēties kādu mirkli. Bet patiesībā esmu nākusi pie viņas ar dāvaniņu — ledenītēm un tamborētām, siltām istabas čībiņām. Tajā mirklī mana nāciena mērķis pagaist kā nebijis, dāvaniņa ieguļas viņas drebošajā rokā, un viņa man jautā: “Vai tad par dāvaniņu nav jāskaita dzejolītis?” Apmulstu un saku: “Jāskaita gan, bet to laikam dara tikai mazi bērni.” Viņa bilst: “Es arī noskaitīšu par saņemto dāvaniņu.” Vairs neatceros, un pat nedzirdēju to, ko viņa skaitīja vai lasīja, jo tas nebija dzejolītis, bet gan kāds mazs stāstiņš. Es tikai raudzījos viņas sejā un klausījos viņas balsī…

    Tad iestājās klusuma pauze, viņa paņēma manu roku savējā — darba sastrādātajā, drebošajā, bet mīļajā, un kādu laiku turēja. Tad noskūpstīja…

    Tajā brīdī sapratu, ka tā ir vislielākā pateicība mirklim no Mūžības. Viņas dzīvē es biju mirklis, bet viņa manējā — mūžība! Es biju kā smilšu graudiņš viņas sejas “dzīves grumbā”. Tajā brīdī laiks it kā apstājās, man pazuda vārdi, jo patiesībā tie bija lieki. Es sapratu, ka tādi mirkļi ir vissvētākie un vismīļākie. Un tie ir jāizbauda.

    Es varu pateikties Dievam par to, ka deva man šo iespēju — satikt šo Eņģeli… Ka deva man iespēju būt šajā mirklī un pārdomāt dzīves vērtības. Tās bija piecas minūtes, bet cik daudz man tās lika saprast…

    Es ļoti ceru, ka liktenis man sniegs vēl vienu iespēju satikt šo Eņģeli un pabūt kopā. Kaut vai klusējot. Sajust viņas pozitīvo enerģiju, degsmi baudīt vecumdienas, un izskatīties tik labi un majestātiski. Kaut es varētu tā starot tādā vecumā kā šis Eņģelis — Kazimirina!
Mājupceļu tā īsti neatceros, jo acīs riesās asaras, prātā steidzās domas un bija tikai viens lūgums — sastapties vēl vienu reizi…

    Es viņu satiku vēlreiz. Uzdāvināju viņai skaistu gultasveļu, krāsainu segu un spilvenu.
    Tagad Kazimirina ir eņģelis debesīs…