ziedo

    Šis stāsts, gluži kā daudzi citi, aizsākās jau krietni sen. Šķiet, ka pirms gadiem 30, tālajā 1987.gadā, kad mani vecāki mani pirmo reizi paņēma līdzi uz tolaik lielāko un slavenāko zirgaudzētavu Latvijā – uz Burtnieku zirgaudzētavu, kad vēl bija dzīvs tās dibinātajs Vilis Stukuls. Papildus tam, ka šis omulīgais kungs bija Burtnieku zirgaudzētavas dibinātajs, viņš bija vēl izveidojis Briezes krogā Zirglietu muzeju. Kamēr vecāki taisīja kopbildes, es kā nemiera gars, devis pļavā iepazīties ar kumeliņu, kuram, kā atceros, bija pierē zvaigzne. Viss jau būtu lieliski, tikai mana apciemošana beidzās ar to, ka kumeliņš man uzkāpa uz kājas. Uz ko zirgaudzētavas izveidotājs un galvenais zirgkopējs smaidot atbildēja – Kumeliņš pazīst savējos. Tu būsi zirdziniekieks. Zirgs tevi iezīmēja :)

    Gāja gadi, un protams, jaunieša gados radās citas prioritātes, un zirgi nobīdījās otrā plānā. Tomēr, tas kas ir sirdī dziļi iekšā, nezīd nekad. Gāja gadi, un reiz, braucot darba darīšanās, ieraudzīju ceļa malā zirgus....daudz un skaistus. Vārds pa vārdam, un pēc daudzu gadu pārtraukuma atsāku apgūt zināšanas par zirgu uzturēšanu, kopšanu, zirgu apmācību un pats uzsāku treniņus jātnieku sportā. Tā kā jātnieku sports man bija asinīs, un vecāku ieaudzinātā cieņa pret šo cēlo dzīvnieku ņēma virsroku, aizraušanās pārauga nopietnā nodarbē. Tika studēta pieejamā literatūra, konsultējos ar nozares speciālistiem, regulāri braucu uz sacensībām, trenējos vidēji 3 reizes nedēļā, centos apgūt visu, kas saistās ar zirgkopību. Loģiski, ka nākamais solis bija zirga iegāde, par ko nebija informēts neviens. Visi tuvinieki tika nostādīt fakta priekšā, kad iegādātais zirgs jau tika atvests mājās, no kurām tas tika pārvests uz citu vietu, par cik man nebija pieņemama tur pieejamā uzturēšana.

z01
    Dažu gadu laikā zirgs atkopās un tika sakopts, bet.....diemžēl, pēc dažiem gadiem neārstējamu veselības problēmu dēļ nācās ētiski apsvērumu dēļ zirgu nodot...nu, jūs jau sapratāt. Tam sekoja dažu gau pārtraukums. Bet, kā jau daudziem, aizrašanās un degsme ņēma pārsvaru, un pēdējos gadus esmu atpakaļ zirgkopībā un jātnieku sportā. Bet nu jau citā līmenī – notiek aktīvi treniņi, lai atgrieztos profesionālajā sportā, jau bija pirmie starti sacensībās, zirgi ir kļuvuši par manu ikdienas neatņemamu sastāvdaļu.
    Cenšos katru brīvi brīdi veltīt šiem cēlajiem dzīvniekiem, un ta atdeve, ko saņemu ar jauku bubināšanu, manu kabatu saturu pārbaudi uz cukura esamību, pieglaušanos pēc treniņa...to nevar atsvērt nekas. Mēs kopā esam kā viens....mana ikdiena sastāv ne tikai no treniņiem, bet arī staļļa tīrīšanas, remontdarbiem, zirgu barošanas un kopšanas, gatavošanās sacensībām, vienkārši parunāšanas ar zirgu divatā, samīļošanās, zirgu psiholoģijas un biomehānikas apguves, veterinārijas apguves, konsultācijām ar speciālistiem. Jāsaka, ka bez savu profesionālo treneru – Ligija Biteniece, Andra Šteinberga, Gundega Krīgere un Zane Krūmiņa palīdzības es netiktu nekur tālu. Papildus tam, ka es gatavojos sacensībām un apgūstu iemaņas, esmu uzsācis arī mazo bērnu treniņus, apmācot viņus jātnieku sportā, palīdzot apgūt komunikāciju ar zirgiem, palīdzot saprast, ka zirgs ir labākais draugs, kurš nekad nenodos. Un bērni ir mana atsaucīgākā mērķauditorija.
    Tā kā liela daļa mūsu ikdienas likstu saistās ar pasīvu darbu, ierobežotām fiziskām aktivitātēm, kustību traucējumiem, vēlos savas zināšanas likt lietā, lai mūsu ikdienu padarītu skaistaku un veselīgāku. Zirgs ir labākais ārsts, terapeits un draugs. Un cilvēkiem ar kustību traucējumiem, ierobežotām fiziskām iespējām šī iespējams ir labākā iespēja atgriezties sabiedrībā.   

Uz sadarbību,
Līga Uzulniece
NSUS biedrības vadītāja

Komentāri (0)

Par šo rakstu vēl nav komentāru

Atstājiet savu komentāru

Komentējiet, kā viesis. Reģistrējaties vai ienāciet savā kontā.
Attachments (0 / 3)
Share Your Location