ziedo

    Vai vecajiem cilvēkiem ir liegts sapņot? Vai ir liegts vēlēties ko sirsniņa kāro? Vai ir liegts priecāties, kā bērniem? Vai viņi nedrīkst būt laimīgi brīnuma gaidās, kaut uz mazu brīdi? Vai šie cilvēki nav pelnījuši būt pamanīti, saklausīti un iepriecināti? Vai viņiem jābūt klusiem, rāmiem, nekustīgiem, netraucējošiem, jāsmaida tikai tad, kad to liek? Varbūt viņus labāk “aizvest ragaviņās uz mežu”, kā to runāja nesenos laikos? Nav cilvēka, nav problēmu – vaine?!
    Jūs jautāsiet man, kāpēc šie jautājumi, kāpēc to rakstu? Viss ir pavisam vienkārši! Ir laikam pienācis laiks arī manam viedoklim un secinājumiem. Ir pienācis laiks par to runāt.

    Manā biedrībā notiek daudz un dažādi pasākumi, veltīti tieši vecajiem cilvēkiem – senioriem. Daži no projektiem – Eņģeļa pasts un Ziemassvētku vecīša darbnīca, kā arī daudz citi. Šo projektu ietvaros mēs visi kopā cenšamies sagādāt prieku, pārsteigumu vecajiem cilvēkiem. Mēs visi liekam manīt, ka šie cilvēki ir mūsu vidū, ir mums svarīgi, mēs viņus novērtējam un atceramies.
    Mēs šiem cilvēkiem ar savām rūpēm sakām – Tu neesi viens!
    Jūs visi esat pamanījuši projektu bildēs un projektu stāstos, kā šie cilvēki uztver Jūsu rūpes, kā viņi priecājas un raud prieka asaras, cik viņi ir pārsteigti un saviļņoti, jo nekad dzīvē neviens neko tādu viņiem nav darījis. Daži no šiem vecajiem cilvēkiem pirmo reizi saņem kaut ko, par ko viņiem nav jāmaksā un viņi par to vēl nezinot, jautā: “cik tas maksā?”.

    Un te nu sākas tas nepatīkamākais un absurdākais, kas jau Jums lika sajusties dīvaini, manis iepriekšējos jautājumos. Varbūt mums visiem jāizliekas, ka šo cilvēku nemaz nav? Tā taču būs visiem vieglāk un nebūs šo cilvēku, kas ir tūkstošiem visā Latvijā un ir traucēkļi mūsu sabiedrībai?!
    Ko Jūs par to sakāt? Un te katram no mums būs savs viedoklis, bet ne par to stāsts .... stāsts par to, ka ir kādi “augstāki spēki”, kas liedz vecajiem cilvēkiem sapņot, justies mīlētiem, cienītiem un liedz viņiem baudīt cienīgas vecumdienas..... jā, jā CIENĪGAS!

    Jūs tūlīt sapratīsiet par ko es runāju: es runāju par tiem cilvēkiem, kuri atrodas augstos amatos, lemj šo cilvēku dzīvi un to vai viņi drīkst sapņot, drīkst priecāties un nosaka, vai mēs varam viņus iepriecināt vai nē.

    NSUS biedrības projektu ietvaros ir bijuši gadījumi, kad centri atsakās piedalīties projektos baidoties par to, ko teiks “augstāki spēki”, jo ka tik nepadomā, ka centrs (cilvēki) čīkst, centrs (cilvēki) ir nabadzīgs, centrs (cilvēki) kaut ko prasa, kaut gan valsts vai pašvaldības taču piešķir finansējumu.

    Hallo “augstākie spēki”, te neiet runa par Jūsu budžetiem, Jūsu domām, sajūtām, Jūsu reputāciju ....... šajā visā galvenais ir šis vecais cilvēks, nevis Jūs! Attopieties un ieklausieties savā sirdsbalsī, ja tāda Jums ir. Šie vecie cilvēki ir tādas pašas dvēselītes, kā Jūsu vecāki, vecvecāki vai tieši kā Jūs. Viņiem tieši tāpat, kā Jums gribās būt mīlētiem, cienītiem, priecīgiem, neatkarīgi no tā, kur vini tagad dzīvo (pansionāti, aprūpes centri, veco ļaužu mājas). Viņi visi ir pelnījuši cienīgas vecumdienas, neatkarīgi no tā kāds Jums noskaņojums katrā konkrētā brīdī, kāda Jums alga šodien un cik Jums tajā vai citā brīdī tas “spodrina / nespodrina spalvu”.

    Ja es dzirdu, ka centru nepieteiks projektam tāpēc, ka kādam “augstākajam spēkam” tas nepatīk un tas domā, kā tas izskatīsies no malas, tad man trūkst vārdu. Vēlreiz atgādinu, ka runa nav par Jums, bet gan par šo senioru un tikai, kuram ir tiesības gribēt savu personīgo spilvenu, silto pledu, neatkarīgi no tā, ka viņam jau ir sega, ko piešķīris centrs no savas noliktavas. Vecajam cilvēkam ir tiesības uz savu personīgo krūzīti, šampūna pudeli, konču kasti, sienas pulksteni, piezīmju blociņu, vitamīnu devu, grāmatu un frotē dvielīti. Vecajam cilvēkam ir tiesības uz savu sapnīti par to visu un viņš to visu ir patiešām nopelnījis.

    Tas nekas, ka centrā ir segas, spilveni un citas lietas, ko Jūs esat spiesti nodrošināt ....... šim vecajam cilvēkam ļoti gribās ko savu, neatkarīgu, personīgu, kā mums visiem un viņam uz to ir pilnas tiesības.

    Esmu pateicīga tiem centru vadītājiem, sociālajiem darbiniekiem, aprūpētājiem, kuri vēlas šos centra cilvēkus pieteikt šiem projektiem, pēc mana aicinājuma, bet esmu nepatīkami pārsteigta par “augstākiem spēkiem”, kuri to visu iznīcina pašā pamatā, jo tas lūk ne tā var izkskatīties no malas.

    Iespējams, ka Jums, tiem, kuri iznīcina visu labo, būtu jāpadomā un jāaizdomājas, ka Jūs nemaz neziniet, kādas būs Jūsu vecumdienas. Jums nav ne jausmas, kur Jūs būsiet un kas Jums būs blakus, varbūt Jūs būsiet pamesti kādā no aprūpes centriem ..... vienkārši aizdomājaties, pirms ar vienu vārdu, kliedzienu vai rokas mājienu liedziet cilvēkiem sajust patiesu brīnumu un prieku.

    Lēmēj, padomā ........ Tavs lēmums var atgriezties pie Tevis, kā bumerangs un sapīgi sadot pa Tavu sēžamvietu ...... bet varbūt tieši tas arī beidzot būtu vajadzīgs, lai Tu pārdomātu un savā sirdī atrastu to stīgu, kas ieskanās par labu kādam, kuram vajadzīga tieši Tava palīdzība un atbalsts nevis tevis izdotais liegums.......

    Mums kaut kas šajā visā cilvēku atbalsta jomā ir galīgi greizi un šķībi .........

Lielās pārdomās,

Līga Uzulniece
NSUS biedrības vadītāja

Komentāri (1)

Izlasīju un sajutos briesmīgi. Tik beztiesiskā sistuācijā ir šie cilvēki.

  Attachments
 
Par šo rakstu vēl nav komentāru

Atstājiet savu komentāru

Komentējiet, kā viesis. Reģistrējaties vai ienāciet savā kontā.
Attachments (0 / 3)
Share Your Location