Ikdienā darbojoties labdarības jomā, saskaros ar situāciju, kad Tev lūdz palīdzēt un kad esi to no sirds darījis, ieguldot laiku, zināšanas, līdzjūtību, citus resursus, tad elementāras pateicības vietā saņem “uzmestu lūpu” un mūžseno neapmierinātību un izbrīnu par to, ka labdarības projektu vadīšana, administrēšama maksā naudu.
    Jā, nekas bez šīs naudas praktiski nenotiek, vai drīzāk – vispār nenotiek. Jau kuro reizi man jāatgādina, ka no brīža, kad tiek saņemts telefona zvanā vai e-pastā sauciens pēc palīdzības, sāk “tikšķēt naudas ratiņš”. Lai cik negribētos to savienot ar vārdu “labdarība”, tas neizdosies.

    Arī par telefonu un e-pasta esamību ir jāmaksā un galvenais, ka katru mēnesi. Par to, lai apsekotu palīgā saucēju, aizbrauktu pie viņa, izzinātu situāciju, apskatītu klātienē – arī ir jāmaksā caur degvielas ieliešanu automašīnā un caur manu patērēto darba laiku.
    Palīgā saucējam laikam liekas, ka auto brauc uz gaisa, mans laiks nav ne nieka vērts un mana iedziļināšanās viņa problēmā ir mans pienākums.

    Nē! Man nav pienākumu pret palīgā saucēju, man ir tikai patiesa vēlme darboties savā sirds darbā, tā ir brīva griba un vēlēšanās radīt maksimālu atbalstu tiem, kuriem iet grūtāk kādā brīdī.
    Sabiedrības daļai (ziedojuma saņēmējiem, palīgā saucējiem) būtu laikam jau jāsāk saprast, ka arī labdarībā bez maksas nav nekā un nebūs. Ir un būs projekti, kuros labdarības biedrības būs kā vidutājs (ziedojuma konta turētājs un konkrētā projekta vadītājs, starpnieks starp ziedojuma devēju un ziedojuma saņēmēju, utt.).
    Aiz katra projekta stāv cilvēki ar zināšanām, lielu pieredzi (sociālajā jomā, projektu vadībā, juridiskās lietās, utt.), vērtīgo laiku, vēlmi palīdzēt tai skaitā. Biedrības tāpat, kā komercuzņēmumi maksā par ārpakalpojumiem un neviens tajā atlaides nekad nedod (telefons, internets, birojs, degviela, juristi, grāmatveži, utt.).

    Iekams kādam metaties palīgā, ļoti pārdomājiet. To saku vairāk pat labdarības biedrību vadītājiem, kuri ikdienā arī saņem palīgā saucienus no privātpersonām, kuras pēčāk var uzskatīt, ka Jums bija viss jāizdara par velti vai visas izmaksas jāsedz no savas kabatas, lai palīdzētu otram.

    Pietiekami dzirdēti stāsti no citiem sadarbības partneriem par šo mūžseno “Labdarība – man pienākas bez maksas”..... kļūda, mīļie, kļūda.....jo ātrāk sapratīsiet, jo ātrāk novērtēsiet šo mūsu ieguldījumu un sev saņemtās palīdzības vērtību!

    Kāpēc šis raksts – jo atkal kādam kaut kas nepatika, kad tika nākts palīgā grūtā brīdī!
    Raksti nerodas no tukša gaisa, tiem vienmēr ir pamatojums, liela mācība, secinājumi un nevēlēšanās turpmāk ar kādu sadarboties.
    Iespējams, ka šādus rakstus jāraksta un jāpublicē ik pa laikam, kā atgādinājums par realitāti, lai cilvēki nedzīvo ilūzijās.
    Un es atkal guvu labu mācību!

Līga Uzulniece
NSUS biedrības vadītāja


Komentāri (0)

Par šo rakstu vēl nav komentāru

Atstājiet savu komentāru

Komentējiet, kā viesis. Reģistrējaties vai ienāciet savā kontā.
Attachments (0 / 3)
Share Your Location