ziedo

    Vēlos Jums pastāstīt kādu stāstu par kādas kundzes zvanu uz NSUS biedrību. Pats zvans jau nav nekas neparasts, jo biedrībā tādus saņemu ikdienu, bet zvana stāsts gan bija neieraksts un tieši biedrībā vēl nedzirdēts. Iespējams, ka nevarēšu atstāstīt vārds vārdā, bet domāju, ka saprasīsiet tā domu.

    Parasta darba diena, iezvanās telefons un atbildot uz šo zvanu, dzirdu kādas kundzes balsi un sākas viņas stāsts. Kundze man saka, ka esot par NSUS biedrību dzirdējusi kādā kristīgajā radio, ko viņa ikdienā klausās (NSUS: es nezinu, kurš tieši radio) un sadomājusi uzzvanīt. Kādu brīdi klausoties viņas monologā, nekādi nevaru saprast kundzes zvana mērķi, jo viņa man uzdod jautājumus: "Ar ko nodarbojas Jūsu biedrība?", "Kas ir tas, kā biedrība var palīdzēt viņai?", "Kā viņa var palīdzēt biedrībai?". Sapratu, ka šādi vispārēji jautājumi gan nederēs un uz tiem man nepieciešamas vismaz 3 stundas, lai atbildētu.

    Sāku kundzei pārjautāt, kāda iemesla pēc viņa man zvana, ko tieši viņai vajadzētu un ko viņa grib piedāvāt biedrībai. Kāpēc pārjautāju? Jo viņas sacītais bija diezgan haotisks un vēlāk sapratu, kas tas bija tāpēc, ka viņā virmoja bailes par vientulību garajos rudens un ziemas vakaros, kā arī izmisīgi meklējumi pēc sarunu biedriem, socializēšanās.

    Pēc vēl pāris minūtēm es tomēr sadzirdēju to, ko man bija jāsadzird, lai rastu risinājumus un sapratu, ka šis zvans nedrīkst beigties "tukšs": Kundzei ir 80 gadi, vājredzīga. Pa vasaru esot bijusi iespēja socializēties, jo bija cilvēki, kas to palīdzējuši - ar pastaigām, sarunām, utt. Tagad esot pienākušas vasaras beigas un tas viss pagaisis, kā nebijis un kundze sajutusies ļoti vientuļa un lēnām iezogas bailes no vientulības garajos rudens un ziemas vakaros, kā arī kundze uztraucās par demences pazīmēm, kas varētu viņu piemeklēt un jau ir pamanāmas un viņa gribētu darīt visu, lai tās attālinātu.

    Tad nu man nācās ātri saprast, kas būtu viņai labākais risinājums, ja reiz viņa man jautā šo palīdzību un ieteicu viņai apmeklēt kādu no Dienas centriem, kur viņa varētu pamēģināt rast sev domubiedrus, atrast ikdienas nodarbes, kā arī iespējams, varētu palīdzēt kādam citam. Mans piedāvājums kundzei likās ļoti saistošs un viņas balsī atplauka smaids un likās, ka kundze sajutās motivēta, uzmundrināta un gatava celties un doties jaunos piedzīvojumos, lai tikai izbēgtu no biedējošās vientulības.

    Pateicoties tam, ka ikdienā sadarbojos ar daudz un dažādiem sociālās aprūpes centriem, kā arī dienas centriem un to vadītājiem vai sociālajiem darbiniekiem, tad man ilgi nebija jādomā un biju gatava sazināties ar Dienas centra "Kastanis" sociālo darbinieci Ritu Karpinsku, ar kuru esam pazīstamas no Svētās ģimenes mājas pasākumu laikiem un pastāstīt viņai šo stāstu, kā arī kopā palīdzēt šai kundzei izbēgt vientulību un radīt krāsaināku viņas pasauli.

    Sacīts, darīt! Zvans Ritai un tagad jau viss atkarīgs, kā kundzei patiks, vai viņa atradīs sev domubiedrus, kuri nerunā par slimošanu, no kā kundze izvairās, bet par pozitīvām lietām un ja viņai tur patiks, būsim kāda vientuļā seniora dzīvi padarījuši krāsaināku. Tas taču ir mūsu mērķis, vaine Rīta?

    Šis stāsts tikai apliecina to, ka mums jāpalīdz šiem senioriem ar virziena parādīšanu un laikam tieši tāpēc mēs viņiem esam! Nekas tāpat vien nenotiek!

Līga Uzulniece
NSUS  biedrības vadītāja

Komentāri (0)

Par šo rakstu vēl nav komentāru

Atstājiet savu komentāru

Komentējiet, kā viesis. Reģistrējaties vai ienāciet savā kontā.
Attachments (0 / 3)
Share Your Location