ziedo

    Jau kādu laiku darbojoties labdarības jomā, nākas braukt ciemos pie cilvēkiem uz pansijām, aprūpes centriem un redzēt viņu ikdienu, dzirdēt patiesos stāstus, skatīt viņus vaigā.

    Tai pat laikā biedrībā ir daudz un dažādi projekti ar mērķi palīdzēt šiem cilvēkiem padarīt viņu dienu veselīgāku, krāsaināku, smaidīgāku, atbalstošāku.

    Darbojoties projektos un sarunājoties ar cilvēkiem, kuri piedalās šajos projektos, saprotu vienu lietu, ka cilvēki šādās vietās nav bijuši un neko nezin par šo “Citu pasauli”, kura ir tālu no viņu ikdienas un nav saprotama un izprotama. Uz te jāsaka, ka paldies Dievam, ka nav bijusi saskare un tai pat laikā žēl, ka nav bijusi, jo tad labāk saprastu projektu būtības, nepieciešamības un pamatotību. Jau sen vēlējos pastāstīt par šo tēmu un šodien raksts ir tapis.

    Pansijās un aprūpes centros vairumos gadījumu nenonāk tāpat vien, tajos nonāk zināmu apstākļu un iemeslu vadīti, kā piemēram:
1. Ģimene nespēj rūpēties par šo cilvēku, kaut arī ļoti gribētu, jo pašiem jāiet uz darbu, jāpelna maizei nauda, jāskolo bērni, utt.
2. Ģimene nespēj kvalitatīvi rūpēties (kas ir saprotams), jo nav tādas zināšanas un cilvēkam nepieciešama speciāla aprūpe, kura mājas apstākļos nav iespējama.
3. Cilvēks ir “palicis viens” uz šīs pasaules un nav ģimenei, radiniekiem vairs vajadzīgs – “Lieka nasta”
4. Cilvēkam vairs nav neviena radinieka un vairs nav kas viņu aprūpē mājās
5. Cilvēks “nav vajadzīgs” valstij, pašvaldībai un jānoliek tālāk no visu acīm, lai nodzīvo savu dzīvīti kaut kur tālāk no visiem mums
6. Iespējams vēl kāds iemesls, par kuru tā uzreiz nevaru aizdomāties…….

    Tad nu lūk, tā sanāk, ka es ikdienā braucot ciemos uz pansijām un aprūpes centriem saskaros ar šiem stāstiem un redzu šos “dažādu stāstu” cilvēkus gan jaunus, gan vecus, jo šajos centros nav tikai seniori, tajos dzīvo arī jauni cilvēki ar invaliditāti un citām veselības problēmām.

    Un te sākas stāsts, kas NSUS biedrībā liek radīt arvien jaunus un jaunus projektus, kuru ietvaros cenšos atbalstīt tos, kas ietilpst augstāk redzamajos 3., 4., 5., un 6., punktos.
    Šiem cilvēkiem nav piederīgo, kas rūpētos par viņiem no centra ārpuses – no mājām. Pie viņiem neviens nekad neatnāks, lai vienkārši parunātos, viņiem neviens nekad neatnesīs augļus, smalki sagrieztus, lai vieglāk apēst, neviens nekad neuzvārīs siltu tēju, neviens nekad nesamīļos un nepaturēs roku drosmei, neviens nekad neatcerēsies svētkos un nepārsteigs ar īpašu dāvaniņu Ziemassvētkos.
Paši šie cilvēki sev arī neko nevarēs atļauties nopirkt, arī ne tēju, kā arī neko citu, kas iepriecina viņu sirsniņas.

    ………..te nu pieslēdzas NSUS biedrība, savu iespēju robežās un izsludina tādus projektus, kā “Ziemassvētku vecīša darbnīca”, “Katram savu silto tēju”, “Cienīgas vecumdienas”, “Eņģeļa pasts” , "Atbalsta spārns" un citi, kas visi ietilpst zem viena lielā projekta “TU NEESI VIENS” – atbalsts senioriem. Šajos projektos ir iespējams atbalstīt šos cilvēkus un parādīt, ka viņi nav vieni, ka par viņiem domā, ka viņi nav aizmirsti. Protams, ka šajos projektos netiek nodalīti arī pārējie centra iemītnieki.
    Kā arī šiem cilvēkiem nav piemēram iespējas nopirkt sev papildus vitamīnu devas ikdienā (acīm, sirdij, kauliem, atmiņai, kompleksos) un to biedrība cenšas sarūpēt caur Ziemassvētku darbnīcas projektu un katrs Rūķis tos ielika senioriem dāvaniņā. Tā mēs cenšamies atbalstīt īpaši tos, kuri sev to nekādi nevar atļauties.
    Kā arī ne par velti radies projekts “Katram savu silto tēju”! Tas radies tieši tāpēc, ka pansijās ir cilvēki, kuriem radinieki sagādā visu nepieciešamo, papildus tam, kas ir centros un tad ir daļa cilvēku, kuriem nav šādu iespēju palūgt ģimenei tējas paku, tējkannu pie gultas, lai pēc nepieciešamības, kad slimāka vai skumjāka diena, varētu uzvārīt pats siltu tēju un sasildīt sirsniņu un aizdzīt skumjas.
    Ir ļoti daudz citu lietu, kas šiem cilvēkiem nepieciešams un pats svarīgākais ir un paliks – nedalīta uzmanība. Tā ārstē un uzmundrina labāk, kā jebkas cits.
    Centru personāls pēc labākās gribas nav spējīgs veltīt katram pansijas cilvēkam uzmanību tik lielā apmērā, kā tas būtu nepieciešams. Tieši šī iemesla pēc NSUS biedrības rakstos bieži vien izskan uzaicinājums apmeklēt pansijas, aprūpes centrus, bērnu namus, lai veltītu tik ļoti svarīgo un nedalīto laiku tiem, kuriem tas visvairāk ir nepieciešams ikdienā.
    Kā arī vēl viena būtiska lieta – pansiju, aprūpes centru kvalitāte. Ir dažādi centri – augsta līmeņa, vidēja un “izdzīvošanas” līmeņa. Ne visi ir slikti, ne visi ir labi vienkāršiem salīdzinājumiem runājot. Svarīgi ir tas, kāds personāls strādā šajā centrā un kā tur jūtas paši cilvēki. Kādreiz vecā mājā (vecā skolā, vecā slimnīcā) ierīkots centrs ir daudz mājīgāks gan sadzīves apstākļu ziņā, gan personāla attieksmes ziņā, kā kāds mūsdienīgs, it kā no ārpuses luksus centrs. Te ir medaļai vismaz 10 puses.
    Lasot šo manu pieredzi, daudziem noteikti būs savs viedoklis, pieredze, salīdzinājums vai savs stāsts par to, kā to redzu es. Tas ir tikai normāli un diskutēt par šo tēmu varētu ļoti ilgi un daudz.

    Ar šo rakstu un savu pieredzi vēlos parādīt, pastāstīt, iedrošināt spert soli atbalstam tos cilvēkus, kuri nekad nav bijuši šādos centros. Nevajag baidīties, vajag darīt to no sirds un ticiet man, ka šāds apciemojums pacels spārnos šos cilvēkus un līdz ar viņiem arī Jūs. Tas ir tā vērts, lai veltītu kādu stundiņu šiem cilvēkiem ….. nepabrauc garām centram, piestāj un apciemo un šī diena būs svētīta diena un pateicīgi šie cilvēki …… viņu smaids Tev neliks vilties!

Ticu, ka šis tas bija noderīgs un atbildēja uz Jūsu jautājumiem. Ja vēlies atstāt komentāru, droši to vari pievienot zem raksta.

Līga Uzulniece
NSUS biedrības vadītāja

Komentāri (0)

Par šo rakstu vēl nav komentāru

Atstājiet savu komentāru

Komentējiet, kā viesis. Reģistrējaties vai ienāciet savā kontā.
Attachments (0 / 3)
Share Your Location