LUweb Šo jautājumu es dzirdu ik uz soļa. Šādos brīžos es apmulstu un nezinu ko atbildēt. Kāpēc tieši Labdarība? To nevar paskaidrot, tas slēpjas drīzāk, sajūtās nevis vārdos.
    Internetā atradu definīciju vārdam "Labdarība": "Par labdarību tiek saukts tikums pateicoties kuram, tā mīlestība, kādu mēs izjūtam katrs pret sevi, tiek pārnesta uz citiem cilvēkiem ar kuriem mūs nesaista draudzības vai radniecības saites, pat uz pilnīgi mums nepazīstamiem cilvēkiem, pret kuriem mums nav nekādu saistību un no kuriem mēs neceram neko saņemt.
    Tas, kurš dara labu citam, vēl vairāk dara labu pašam sev - ne tajā nozīmē, ka viņu par to gaidītu balva, bet gan tajā, ka apziņa, ka padarīts labs darbs, pati par sevi sniedz lielu prieku."
    Es gan teiktu, ka labo darbu darīšana ir, kā "narkotika". Kopš atceros sevi darbojoties par labu kādam, pēc katra padarīta darbiņa rodas vēl vairāki projekti labiem darbiem. Jūs jautāsiet, kā viņi tā rodas? Nezinu, vienkārši smadzenes tā iekārtotas, ka atkal tiek ģenerētas jaunas un jaunas idejas.

    Kāpēc Labdarība? Kas man par to? Kā izvēlos, kam? Kur ņemu finansējumu? Kā varu noorganizēt bez finansējuma? Kā ienāca doma ar ko tādu nodarboties, kur nu vēl dibināt biedrību? Kā ir pacietība tam visam un laiks?
    Kā jau teicu, tā ir kā "narkotika", kas tā ievelk, ka pat doma nenāk prātā no tā atteikties. Tas ir tas GANDARĪJUMS, kas rodas pēc katra kārtējā projekta realizēšanas.
    Galvenais aspekts ir – uzticības iekarošana. Šajā periodā, kurā vadu labdarības biedrību, ļoti piedomāju pie tā, lai vairotu līdzcilvēku uzticēšanos biedrības darbam un izvirzītajiem projektiem.
    Tieši šī iemesla pēc tapa mājas lapa, lai var ieskatīties, izlasīt un pārliecināties, ka ziedojums sasniedzis adresātu.
    Kas attiecas uz projektu radīšanu un realizēšanu, tad te lielu lomu spēlē cilvēka īpašības – uzņēmība, neatlaidība, komunikabilitāte, ambīcijas, drosme, mērķtiecība, cilvēcīgums, iejūtība, spēja uzklausīt, spēja lūgt, spēja pieņemt atteikumus, spēja distancēties no negācijām…..
    Kā rodas NSUS biedrības projekti? Viens ceļš - biedrību uzrunā palīgā saucējs, otrs ceļš – dzeru vakarā tēju un prātoju, kam varētu palīdzēt! Kur ir tas "klusais palīgā sauciens" man blakus, kuram nepieciešama palīdzība? Tad nu sēžos pie datora, meklēju bērnu namus, pansionātus, rakstu soc. Dienestam un pati "uzprasos" nākt palīgā. Un te arī rodas jautājums – kam tev to visu? Nezinu, tā ir tāda nepieciešamība un viss.
    Kad ir noķerts "palīgā sauciens", tiek izsludināts projekts un domāts par iespējami ātrāko risinājumu. Te nu ir jābūt drosmei, uzņēmībai, neatlaidībai utt, lai uzrunātu ziedotājus, skaidrotu projekta mērķi un pārliecinātu, ka ziedojums ir ļoti svarīgs. Šis process ir visgarākais un laikietilpīgākais.
    Šajā posmā tevi izmet pa durvīm, bet tu neatlaidīgi rāpies pa logu, tad izmet pa logu un tu neatlaidīgi rāpies caur skursteni un klauvējies un klauvējies un klauvējies! Ir gadījumi, ka durvis vispār neatveras! Agrāk to uztvēru personīgi, pārdzīvoju, nesapratu tādu attieksmi, jo es taču caur to tikai vēlos palīdzēt tiem, kam iet visgrūtāk. Tas taču nav vajadzīgs man personīgi!
    Man šis viss – domas, meklējumi, projekti notiek 24/7. Bieži vien vēlos vakaros ir bijušas sarunas ar palīgā saucējiem, bērnu namu vadībām, atbalstītājiem. Kopā plānojam un skatāmies, kā varam projektos katrs ieguldīt savu artavu, lai izdotos. Biedrībai nav tāda termina, kā "darbalaiks".
    Katram pašam jāiesaistās visā šajā labdarības procesā, lai sajustu, kā tas ir. Jebkuram ir iespēja izdarīt ko labu. Labdarība nav spiesta lieta! Vai nu sirds jūt šo aicinājumu, vai nejūt!
    Es esmu izvēlējusies iet šādu ceļu un esmu priecīga, ka man ir dota iespēja darīt šīs labās lietas un iepriecināt tos, kam prieciņa mazāk iedalīts šajā dzīvē. Iespējams tā ir mana misija un es to pieņemu ar prieku!
    Pa šo biedrības darbības laiku un vēl laiku kopš 2000. gada, esmu iepazinu daudz labus cilvēkus, kuri nejautā, bet dara, kuri piedāvā paši palīdzību, kad ierauga kārtējo izsludināto biedrības projektu. Šiem cilvēkiem arī varētu uzdot to pašu jautājumu – kāpēc tu to dari? Un noteikti būs tās pašas atbildes vai apmulsums, kā man!
    Negaidiet personīgu uzaicinājumu, nākošos Ziemassvētkus vai citu PAREIZO/ĪSTO LAIKU, paveraties apkārt, sadzirdiet "klusos palīgā saucienus" un rīkojaties.
    Biedrība nekad nesola nevienam, ka varēs atrisināt visu, bet tas neliedz mēģināt, uzrunāt esošos un potenciālos sadarbības partnerus un darīt visu savas kompetences ietvaros, lai maksimāli palīdzētu.
    Es ļoti ceru, ka kaut kas no manas pieredzes un rakstītā tevi aizķēra un liks aizdomāties par to, kas ir labdarība un kā tas viss notiek (manā skatījumā).
    Vēlos no sirds pateikties saviem sadarbības partneriem, tiem cilvēkiem, kuri ir uzticējušies tam, ko daru, atbalsta mani un projektus, velta tam savu dārgo laiku un finanses. Ticiet man, es to ļoti novērtēju, bet iespējams, ka šad tad aizmirstās pateikt "skaļo" paldies.

Ticu, ka arī turpmāk mēs būsim atvērti visam labajam un pozitīvajam kopā!

Novēlu, lai jūs, ik katrs, redzētu, kā iemirdzas bērnu, jauniešu un senioru actiņas, kad viņiem tiek sniegta palīdzība, kad viņi tiek iepriecināti ar ko jauku……..kaut reizi to izbaudītu …….TAS IEDVESMO VĒL MILJONS JAUNIEM LABIEM DARBIEM!

Tava alga par labiem darbiem – CILVĒCISKS, NEVILTOTS SMAIDS!

VIDEO INTERVIJA
(Video intervija ar
NSUS biedrības vadītāju Līgu Uzulnieci Siguldā,
NSUS labdarības pasākumā
"2. NSUS biedrības Gaisa balonu festivāls" 11.08.2016.)

Līga Uzulniece
NSUS biedrības dibinātāja

Komentāri (0)

Par šo rakstu vēl nav komentāru

Atstājiet savu komentāru

Komentējiet, kā viesis. Reģistrējaties vai ienāciet savā kontā.
Attachments (0 / 3)
Share Your Location